Intervija “Kurzemes vārds” ar Ilzi Ozoliņu

Ilgtspējīgas aviācijas degvielas (SAF) projekts Liepājā sola pilsētā vērienīgākās investīcijas kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Tomēr daļa liepājnieku pret šo ieceri attiecas piesardzīgi vai pat noraidoši. Kādi būs ieguvumi, un cik pamatotas ir iedzīvotāju bažas par riskiem? To un citu intervijā stāsta SIA “NorSAF” valdes loceklis Jānis Kisiels.

– Kāpēc šim projektam izraudzīta Liepāja?

Šī iecere radusies pakārtoti. 2010. gadā Ziemeļu ielā 19 uzsākts termināļa (iepriekš “GI Termināls”, tagad “NorSAF”) rekonstrukcijas projekts. 2016. gadā pabeidza būvniecību un termināli nodeva ekspluatācijā. Šeit tiek pārkrautas dažādas naftas un ķīmisko produktu kravas. Terminālis aprīkots ar modernākajām tehnoloģijām, proti, tvaika savākšanu, kas nozīmē, ka mums ir pilnīgi noslēgts cikls un no produktu pārkraušanas nav emisiju atmosfērā.

Ļoti labi saprotu iedzīvotāju bažas par papildu attīstību, bet vēlos uzsvērt, ka mēs strādājam jau gandrīz desmit gadus un nav bijušas nekādas pretenzijas no blakus esošo māju iedzīvotājiem. Viens no mūsu svarīgākajiem moto ir, lai mēs būtu laikmetīgi un varētu iekļauties urbānā vidē, kura ir tepat netālu. Liepājas pilsēta ir ļoti saistīta ar ostu, tādēļ mums svarīgi saglabāt augstās prasības un būt gan ekoloģiski, gan citādi atbilstošiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo līdzās.

Kā jau minēju, SAF ražotne ir pakārtota šai vietai. Liepājas Speciālā ekonomiskā zona ir ļoti atbalstoša šādu projektu realizācijai. Šeit jau ir daļa no kopējās infrastruktūras – piestātne, dzelzceļa un auto noliešanas un uzkraušanas estakādes un cita infrastruktūra, kas arī būs daļa no SAF ražotnes.

Ģeogrāfiski Latvija ir ļoti izdevīgi novietota starp visām Baltijas valstīm, mums ir liela jūras robeža un spēcīgas ostas. Protams, ka mēs savu atrašanās vietu izmantojam, un tā dod mums zināmu labumu.

Mūsu projekta realizēšanai ļoti svarīgs faktors ir, ka Latvijā elektrosistēma un tīkli vēl no padomju laikiem ir samērā spēcīgi – tie spēj apkalpot lielas jaudas. Turklāt valstī attīstās vēja un saules parki. Alternatīvā enerģija ir mūsu viena no svarīgākajām izejvielām – ražojot ūdeņradi, izmantos tieši vēja un saules enerģiju. Zaļo ūdeņradi izmantosim degvielas ražošanā. Mums plānota kooperācija ar uzņēmumu “CIS Liepaja”, kura Liepājas ostā plāno attīstīt ūdeņraža ražošanu. Esam parakstījuši sadarbības līgumu par ūdeņraža iegādi.

– Kur SAF ražotni paredzēts būvēt?

Kā jau minēju, mēs respektējam pilsētu un tās iedzīvotājus. Esošajā terminālī rezervuāri tika izbūvēti, balstoties uz normām – lai tie atrastos noteiktā attālumā no dzīvojamām mājām un neradītu riskus, jo jebkuri naftas produkti, arī ilgtspējīga aviācijas degviela, ir sprādzienbīstama. Projektu paredzēts attīstīt 16 hektāru lielā teritorijā, un potenciāli to varētu paplašināt ar vēl četru hektāru plašu teritoriju līdzās Karostas kanālam. Kas attiecas uz ražotni, tad cenšamies distancēties no apdzīvotām vietām un skolām, no vietām, kur pulcējas vairāk cilvēku. Tieši rūpnīcas atrašanās vieta, ūdeņraža elektrolīzers un CO2 rezervuāri tiks izvietoti maksimāli tālu, lai būtu pēc iespējas mazāks apdraudējums cilvēkiem, videi un dzīves kvalitātei.

SAF rūpnīcu plānots izvietot esošās “Laumas” mototrases vietā, elektrolīzeri – arī uz tā paša zemesgabala, bet attālāk no cilvēku pulcēšanās vietām. Negribam izbūvēt papildu rezerves ūdeņraža glabāšanai.

Cilvēki baidās no tā, ko viņi nezina. Ūdeņradis jau šobrīd tiek ražots Rīgā, un ar šo gāzi tiek apgādāti trolejbusi. Taču mums šī substance vēl ir nezināma, tāpēc no tās baidāmies. Bet, ja salīdzinām, tad ūdeņradis nav bīstamāks par benzīnu vai līdzīga tipa uzliesmojošām vielām, ar kurām strādājam jau ilgstoši.

Kas attiecas uz SAF ražotnes izvietošanu, mēs nerunājam tikai par normām, bet proaktīvi cenšamies rīkoties vairāk, lai tas, ko darām, būtu maksimāli droši. Ir runa par ASV kompānijas “KBR” izstrādātajām tehnoloģijām. Šī kompānija 30 un vairāk gadus strādājusi tieši pie pārstrādes inženiertehniskiem risinājumiem. Viens no mūsu svarīgākajiem uzstādījumiem bija, lai tehnoloģijas, kuras mēs izmantotu, nebūtu tapušas kaut kādā kaktu kantorī, bet lai tās būtu izstrādājusi liela pasaules kompānija. Tas dod zināmu drošību gan videi, gan cilvēkiem.

– Tomēr mototrase ir diezgan tuvu dzīvojamam rajonam. Varat solīt, ka iedzīvotāji no rūpnīcas nejutīs smakas, trokšņus vai ko citu, kas pasliktinās dzīves kvalitāti?

Mūsu esošais termināla parks atrodas tuvāk dzīvojamiem masīviem, un ja iet runa, piemēram, par sprādziena riskiem, tad jābaidās no lielāka apjoma eksplozijas vai uzliesmojuma. Pašā rūpnīcā būs koncentrēts stipri mazāks apjoms uzliesmojošās vielas nekā rezervuāros.

Kas attiecas uz smakām, tad mēs izmantosim tādus produktus kā ūdeņradi, kam nav nekādas smakas, CO2, kas ir gaisa sastāvdaļa, bioetanolu, kas ir spirts. Nevienam no šiem produktiem nav smakas, kas varētu iespaidot dzīves kvalitāti. Gatavajam produktam – aviācijas degvielai – smaka ir minimāla. Ražosim ilgtspējīgu aviācijas degvielu, kurai smakas ir vēl mazākas. Tikmēr benzīnam un dīzeļdegvielai, kuru ražosim, pirmkārt, ir mums visiem labi zināmas smakas, un mūsu produkts būs vēl mazāk smakojošs. Nekādi citi procesi, kuri varētu radīt smakas, ražotnē nebūs. Trokšņi būs atļauto normu robežās.

Eiropā un citviet pasaulē jau ir 33 rūpnīcas, kas ražo ilgtspējīgu aviācijas degvielu. Tās visas izmanto atstrādāto augu eļļu, dzīvnieku taukus vai dažādas vielas, kas paliek pāri no papīra ražošanas. Šīs sastāvdaļas rada nedaudz lielākas smakas, kaut arī minimālas. Tā ir pilnīgi cita tehnoloģija, kuru mēs izlēmām nepielietot. Tehnoloģiju, par kuru runājam, jau sāk izmantot divās rūpnīcās ASV, kā arī Austrālijā, Holandē, Lielbritānijā. Tā ir tehnoloģija, kas saucas ATG (alcohol to jet), bet mūsu “KBR” radītā tehnoloģija “PureSAF” spēcīgi atšķiras no klasiskās ATG.

Mēs izmantosim zaļo ūdeņradi un ogļskābo gāzi, ko pārvērtīsim alkoholā. Tālāk notiek alkohola dehidrēšana, oligomerizēšana utt., līdz gala rezultātā iegūsim ilgtspējīgu aviācijas degvielu, dīzeļdegvielu un benzīnu.

– Plānots arī CO2 eksporta terminālis?

Jā, plānots apvienot šo izejvielu izmantošanu ar tās akumulēšanu, uzglabāšanu un tālāku eksportu uz Ziemeļjūru vai Dānijas šaurumiem, kur CO2 iepildīs bijušajās gāzes atradnēs un noglabās zem jūras dzīlēm 1800 metru dziļumā. Tas saistīts ar Eiropas Savienības dekarbonizācijas regulu un tieši attiecas uz fosilo industriju – cementa ražošanu, naftas pārstrādi u.c.

– Kāds Liepājai būs ieguvums no šī megaprojekta?

Mēs runājam par aptuveni 650 miljonu eiro investīcijām. Tās ir tikai investīcijas šeit Liepājā. Pakārtoti tām tiks ieguldīts vēl virs pusmiljarda eiro gan jaunās vēja un saules enerģijas jaudās, gan balansēšanas jaudās, kā arī no 2033. līdz 2035. gadam plānojam, lai maksimāli visas izejvielas caur lauksaimniecības un koksnes biomasu tiktu radītas šeit Latvijā un Baltijā. Tas radīs vēl ap pusmiljarda eiro investīcijas. Plānojam, ka šīs visas ekosistēmas sakarā tiks nodarbināti virs 400 cilvēku. Tie nav tikai mūsu ieguldījumi, bet pakārtotas investīcijas, jo būs ļoti daudz saistīto servisa kompāniju, kas apkalpos dažādus procesus. Arī būvniecības procesā tiks iesaistīts maksimāli daudz vietējo būvnieku.

Tas viss kopumā veicinās Latvijas izaugsmi un valsts pozicionēšanu starptautiskā arēnā. Arī Baltijai šāds projekts ir unikāls.